No rīta atklājās, ka deglis, kas vakar nedarbojās, pēkšņi ir salabojies zinātnei nezināmu iemeslu dēļ. To paņēma rokās vai nu vācietis, vai austrietis, paauklēja, un tas nošņācās ar zilu liesmu. Tehnika, lūk, mīl maigumu. Vismaz tā mani kādreiz mācīja kāda 17 gadus veca meitene. Kopš tā laika esmu kļuvis gudrāks, un kliegt: “tas taču ir idiotisms!” vairs nekliegšu, bet gan mīļi paskatīšos un paziņošu, ka vīrieši vispār dievina maigumu un glāstus un atbild ar to pašu, tāpēc ir lietderīgāk savu šarmu tērēt dzīvām būtnēm, nevis mehānismiem.
Nepaspējām mēs pamest padrūmo Hvangilas kempingu, kad atgadījās kārtējās ziepes. Andrejs gāja pa trekinga taku un pret akmeni pārrīvēja riepu, izveidojās nejauks caurums. Tas kārtējo reizi apstiprināja, ka rezerves riepu uz Īslandi ņemt līdzi ir vēlams, lai gan sver tā pamatīgi. Es tādu stiepu līdzi, bet virsū mēs to nelikām, jo Andrejam riepa bija pārplīsusi sānā, un viņš varēja turpināt ceļu, nomainot kameru. Nolēmām, ka rezerves riepu atstāsim galējam gadījumam, kad pavisam piespiedīs.
Īslandes velobrauciens - 9. diena
EveryTrail - Atrodi pārgājienu takas Kalifornijā un citur
Kameras maiņa procesā
Lūk, šāds te caurums
Pa kreisi uz nogāzes cilvēciņu-skudriņu virtenīte
Bet pie apvāršņa jau ar pārpasaulīgu gaismu mirdz Mirdalsjēkudla (Mýrdalsjökull) ledājs
Augstums 1493 metri, platība 595 km2., iekšā vulkāns Katla, izvirst reizi 40-80 gados.
Atkal šturmējam tiltu
Jocīga konstrukcija
Gandrīz visu dienu apvārsni aizsedza pasakaina divu ledāju sniegoto kalnu aina
Ceļš iebraukts, bet vietām akmeņains līdz pamatīgai kratīšanai
Tā bija pēdējā diena mežonībā, un es jau pamazām ļāvos nostalģijai
Nezinu, cik labi te var redzēt, bet pa dienu mēs bijām nolaidušies no sešsimt metru augstuma, un kopējais kritums (ja rēķina mijušos kāpumus un nolaidienus) sasniedza veselu kilometru. Tas ir patiešām aizraujoši – nesties trakā ātrumā lejā uz smaga (lai gan vairs ne tik smaga) divriteņu zirga, cenšoties novaldīt lēkājošo stūri bezdibeņa malā un cerot, ka Taivānas alumīnija rūpnīcas ir precīzi pārliekušas Šveices un Amerikas specifikācijām un plānais hidroformētais rāmis izturēs resnos īslandiešu laukakmeņus.
Mākoņi traucās ar prātam neaptveramu ātrumu
Kā redzat, nokrišņi nepievīla – izmirkām mēs līdz pēdējai vīlītei
Par laimi, bija silts, tāpēc gāziens neradīja mums īpašas problēmas, vienīgi ūdensnecaurlaidīgās bikses vilkt bija slinkums. Lietus te līst pavisam bieži, 10 metri nokrišņu gadā. Salīdzinājumam, Rīga arī šajā ziņā tiek uzskatīta par apmākušos vietu, taču tur ir tikai aptuveni 6 metri gadā. Jocīgi, ka mākoņi mums dzinās pakaļ visu ceļu, taču pēc šī vienīgā gadījuma mūs panākt tiem vairs neizdevās. Kā jau paši nopratāt, ja mākoņi mūs ķēra rokā, tad vējš pūta mugurā, un, pateicoties tam, pa dienu mēs nobraucām veselus 70 km, tīri pamatīgi.
Uzreiz var redzēt, ka piekraste ir tuvu – parādījusies veģetācija, palicis siltāks
Ceru, ka ledāja fotogrāfijas jums vēl nav noriebušās
Jo vairāk jums piedāvāt man nav ko
Drīz vien nonācām pie gluži vai maģistrāla ceļa
Atklājās, ka karte ir drusku novecojusi, un šajā vietā jau bija uzbūvēts jauns ceļš. Es pieņēmu pareizo lēmumu braukt pakaļ atkal parādījušamies automobiļiem, nevis sekot plānam, jo to platais ceļš izskatījās daudz pārliecinošāk. Izrādījās, ka tad, ja mēs būtu braukuši pa veco variantu, nāktos forsēt vēl vienu lieku braslu, pie tam nezin kāda rakstura. Ja paskatās treku, var redzēt, ka pie upes mēs nebraucām pa Emstruleið, bet gan cieši blakus, pa ceļu, kura Google kartēs vēl nav. Velosipēdistam segums te nav ideāls, bet paciešams, īpaši ņemot vērā to, ka mīties tur nebija ilgi.
Pie apvāršņa – tas pats slavenais Eijafjadlajegidls, kurš nesen izčakarēja visu Eiropu
Godīgi sakot, vienmēr māc bažas, kas mijas ar uztraukumu, ka priekšā mūs gaida vēl kāda cūcība. Un ja ne Eijafjadlajegidla izvirdums, tad vismaz fotoattēlā redzamā upe. Par laimi, kā jau varēja nojaust pēc fermas un automašīnu klātbūtnes pirms tam, pār to veda plats tilts. Tas mums iezīmēja Īslandes iekšienes beigas ar tās neticamajiem skaistumiem un nežēlībām. Mēs atzīmējām šo notikumu ar dubultu konservu porciju, kā arī ar manu turbo šķiltavu pazaudēšanu.
Kas tas vispār bija? sev jautā Andrejs. Jautā vēl joprojām, starp citu